Barons un Aurora

Linda: Vēl viens pagaidām vecāks stāsts – no 28. novembra. Pastaigājāmies ar Baronu un Auroru (pēdējā redzama pievienotajā attēlā).

Barons – liels un spēcīgs, Aurora, kā jau iepriekš zināms un tika brīdināts – mīl ķerstīt pavadu, tāpēc parasti iesaka ņemt metālisko. Bet tā kā tā ir ļoti īsa (šķiet, ka tikai kādu metru gara), tad tomēr izvēlamies parasto brezenta pavadu, lai suns var vairāk izkustēties, un dodamies pastaigā. Kā vienmēr, pirmais rāviens ārā pa patversmes vārtiem ir jaudīgs, un pēdējo dienu piesalušais zemes klājums apgrūtina spējas suņus savaldīt. Taču ar to kaut kā tiekam galā un dodamies savā ierastajā maršrutā pāri Juglas ielai, gar skolu caur mežu uz pļaviņu aiz Gaiļezera slimnīcas. Barons ir spēcīgs un nav viegli viņu noturēt, Aurora turas līdz viņam bez problēmām, bet, ņemot vērā viņas ķermeņa apmērus, ir vieglāk noturama, par to arī pārliecinos, kad uz brīdi nolemjam ar vedamajiem suņiem samainīties. Taču nav tik traki arī ar Baronu. Lai arī spēcīgs un nenogurstami raujas uz priekšu, ar stingriem rāvieniem ir apvaldāms, un šķiet, ka ar uzstājīgu režīmu viņš būtu diezgan ātri apmācāms tik ļoti nevazāt saimnieku sev aiz muguras.

Pļaviņa aiz slimnīcas ir lieliska vieta, kur suņiem paskrieties, cik vien varam tiem izskraidīt līdzi. Nelielas problēmas sagādā daudzās kaķu „kolonijas” visā slimnīcas teritorijā – pie katras ēkas ir viena vai vairākas kaķu „patversmes” (kāda cītīga kaķumīļa būvētas kartona vai finiera nojumes, kur zvēreļiem patverties), kuras suņi vienmēr grib apmeklēt, izošņāt un kādu no ņaudošajiem patrenkāt. Arī šoreiz pāris kaķi tiek uzdzīti kokos. Jāspēj laicīgi tikai noreaģēt, lai pēkšņais rāviens nepārsteidz nesagatavotus un suns neizraujas ar visu pavadu no rokām. Līdz šim mums ir veicies un ir nācies tikai doties kopā ar suņiem trakā skrējienā pakaļ kādam kaķim, kamēr tas paspēj kaut kur patverties.

Nostaigāta jau vairāk kā pusstunda, un Aurora līdz šim uzvedusies ļoti priekšzīmīgi –uz pavadas pusi pat nav paskatījusies. Tas priecē, taču atceroties iepriekšējo reizi, pārāk nesapriecājos, jo tad bija līdzīgi – sākumā, kamēr izskraidās un izošņājas, pavadas raustīšana nav prātā, bet, kad pieķeras pavadai, tad nav valdāma, var sākt rotēt un piņķerēties pavadā un nav novaldāma, tāpēc tas mazliet biedē, jo nesaprotu, vai suns tajā brīdī nav pats sabijies un vai tāpēc man neieķers rokā, kad mēģināšu viņu no pavadas atbrīvot. Taču līdz šim tas nav noticis, un izskatās, ka Aurora arī nav ne tik viegli sabiedējama, ne agresīva.

Pļaviņā Aurora mazliet parušinās ar degunu pa sniegu, kā arī izvārtās pa to, Barons iztiek tikai ar sniega ēšanu un zemē nav nogāžams, lai paberzētu savu kažoku sniegā.

Esam paņēmuši līdz našķus suņiem. Šoreiz tās ir pāris siera šķēlītes. Aurora cienastu paņem ļoti saudzīgi, Barons ir mazliet nepacietīgāks un ņemdams cienastu mazliet (bet tiešām tikai mazliet) ieķer arī rokā. Bet vispār abi suņi ir diezgan disciplinēti un pacietīgi, jo apsēžas un galviņas pacēluši gaida, kad viņiem došu gardumus, augšā nelec un no rokām ārā nerauj.

Pēc našķošanās pastaiga tiek turpināta, pamazām virzoties uz patversmes pusi. Pa ceļam atrodam kāda cita suņa pazaudēto spēļmantu – bumbiņu. Mēģinu ar to suņus ieinteresēt, bet lielas atsaucības nav, pēc vairākiem mēģinājumiem Aurora tomēr atsaucas un sāk bumbiņu trenkāt, taču to pazaudējusi ātri zaudē interesi, bet rotaļīgums nepazūd, tāpēc ķeras klāt pavadas ķerstīšanai. Novaldāma nav, tāpēc cenšos daudz tam nepievērst uzmanību, un Aurorai azarts ātri pazūd, mazliet parausta, pakož, bet ātri arī norimst. Pavadas ķerstīšana līdz šim ir bijusi man veiksmīga – lai kā arī ķertu, nekad nav trāpījusi man rokā, atšķirībā no Laras, kurai arī ir šāds niķis un ar kuru bijām staigāt pirms nedēļas.

Tuvojoties „mājām”, abi suņi ir tikai mazliet paguruši un mierīgāki. Mēs gan jau esam stiprāk noguruši un ilgojamies pēc atpūtas vairāk kā suņi. Tāpēc pamazām arī pastaigu nolemjam beigt. Pagrieziens uz patversmi atkal ir posms, kurā jāsakopo spēki suņu turēšanai, jo tie tāpat kā ejot ārā pa patversmes vārtiem uz mājām raujas sparīgi un velk līdzi arī mūs. Atvedam suņus, saliekam atpakaļ viņu voljeros, tiek atnestas pusdienas, visi ir priecīgi un apmierināti.

Galvenie secinājumi: spēcīgi un aktīvi suņi, kuriem laikam nepatīk kaķi. Izrāda interesi par citiem suņiem un cilvēkiem, taču tiem netiek laisti klāt. Taču, spriežot pēc tā, ka viens ar otru (kā arī citiem patversmes suņiem) sadzīvo labi, arī pret citiem varētu nebūt agresīvi.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: