Grants un Lara

Linda: Pagaidām publicēšu kādu vecāku stāstu, bet drīz gaidiet arī jaunos! Šis stāsts ir no 18. novembra – kārtējā vizīte patversmē, esam ieradušies divatā – es un Gints.

Pirms suņu „iedalīšanas” uzzinu, ka mūsu mīlulis – Arsis tiek adoptēts un vakarā dosies uz jaunām mājām. Prieks mijas ar skumjām. Prieks, ka suņuks tiks pie jaunām mājām un saimniekiem, bet skumīgi, ka viņu vairs nesatikšu un nevarēšu izvest pastaigā. Pēc tās dienas sajūtām secināju, ka jāmēģina tik ļoti nepieķerties kādam konkrētam sunim, ja negrasos viņu vest mājās. Pret Arsi man simpātijas radās no pirmā skatiena viņa dzintarkrāsas acīs, pat pabrīnījos, ka viņš patversmē uzturas vairāk kā divus mēnešus un vēl nav adoptēts. Bet nu pietiks slavēt Arsi, viņu jau kāds ir paspējis novērtēt un izvēlēties par savu draugu. Jums stāstīšu par citiem suņiem.

Svētku dienā mums pastaigai tiek piešķirti Grants un Lara. Viens liels un viens ne tik liels suns. Grants – paliela auguma melns Vācu aitu suņa un labradora krustojums (tā rakstīts patversmes mājas lapā). Lara – laikas auguma rotaļīga sunīte smilšu krāsā (nu tāda dzelten-rudi brūna). Pastaigas kompanjons kā vīrieša cilvēks sev izvēlas augumā lielāko Grantu, man tiek Lara.

Ierastais rāviens ārā pa vārtiem man izpaliek, jo Larai aizraujošāka šķiet pavadas ķeršana un purināšana, Grants ar Gintu pavadas galā gan ir jau gabalā. Kad ar lēkājošo Laru esam viņus panākuši, uzzinu, ka Grants esot diezgan spēcīgs un līdz ar to viņa novaldīšana prasa daudz enerģijas. Pirmajos pastaigas metros tiek apostīti visi stabi, krūmi un zāles kušķi, kad tiekam līdz mežam, nekas nemainās – apostīts tiek viss, kas pieejams. Mums šķiet, ka Grants īsti nezin, kas jāosta, tāpēc skraida pakaļ Larai un osta visu to pašu ko viņa. Viņam nav pašam sava viedokļa.

Šie abi ir pirmie suņi, kuri reaģē, kad tos uzrunā viņu vārdos, un pirmie, kurus izdodas izprovocēt parotaļāties – pametam kociņu, kam abi skrien pakaļ un pēc tam cīnās, kurš to iegūs. Suņu rotaļas un cīkstēšanās brīžiem izraisa jūrnieku cienīgus mezglus abās pavadās, un mums jāliek lietā attapība un roku veiklība, lai tos operatīvi atšķetinātu.

Lai arī Grants ar savu spēku rausta Gintu, kur vien sagrib, tomēr suns, šķiet, respektē cilvēku un ik pa brīdim atskatās, it kā gaidot, kad viņam tiks dota kāda komanda.

Pastaiga kā gandrīz vienmēr, izstaigājot ierastos maršrutus ap slimnīcu, ilgst aptuveni stundu. Kopumā par abiem suņiem var teikt, ka tie ir draudzīgāki kā citi patversmes suņi attiecībās ar cilvēku un uzticas tam. Larai, šķiet, labi būtu ģimenē ar bērniem, kuriem netrūktu enerģijas ar suni rotaļāties, jo viņa tiešām ir ļoti jautra un mīlīga suņu meitene. Grantam gan vismaz iesākumam, pēc manām domām, vajadzētu spēcīgu saimnieku, kas viņam varētu iemācīt disciplīnu.

Advertisements

2 responses to this post.

  1. […] ir bijusi man veiksmīga – lai kā arī ķertu, nekad nav trāpījusi man rokā, atšķirībā no Laras, kurai arī ir šāds niķis un ar kuru bijām staigāt pirms […]

    Atbildēt

  2. Posted by Sofija on Decembris 13, 2010 at 17:18

    Mēs arī gājām pastaigāties ar Laru. Viņa tiešam ir ļoti draudzīga un jautra suņu meitene, kurai ļoti patīk rotaļas (it īpaši ar kociņiem). Dzīvē viņa ir daudz smukāka nekā bildēs!

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: