Barons un Dūda

Šo stāstu uzsākšu ar atvainošanos, ka biju pametusi suņus un rakstīšanu uz vairākām nedēļām. Man tam ir attaisnojošs iemesls – mana imūnsistēma bija atbruņojusies šīs sezonas naidīgo vīrusu priekšā. Bet nu esmu vesela un pirmajā brīvajā dienā steidzu apciemot savus četrkājainos draudziņus Juglas suņu patversmē.

stāsta Linda

Ir sestdienas pēcpusdiena, man kompāniju sastāda Gints, kurš pa ceļam izsaka vēlmi pastaigā doties ar lielu suni. To nu viņam nevaru garantēt – kādu iedos, ar tādu iesim.

Tomēr jau pie pašiem patversmes vārtiņiem tās personāls ierauga, kādā sastāvā esam, un mums uzreiz tiek piedāvāta “smagā artilērija” – Barons. Nu lūk, Ginta vēlēšanās piepildīta! Kādu brīdi patversmes darbinieces apspriežas, ko dot Baronam kompānijā līdz, jo apmeklētāji šajā dienā bijuši kuplā pulkā un laikam visi suņi, kas varētu sadzīvot ar Baronu, jau tikuši staigāt – tā jau var sanākt, ka man drīz vairs nebūs, par ko rakstīt!! :). Pastaigas laimīgā (cerams) loze tiek Dūdai. Tātad šoreiz pastaigā dosimies ar jau pazīstamiem suņiem.

Nenogājuši ne 150 metrus, sastopamies ar pirmo pārbaudījumu – pretī nāk no pastaigas atgriezušies suņi (un to vedējas – meitenes) Beris un Lara. Barons ar Beri nolēmuši noskaidrot savas attiecības, nikni viens otru aprejot, suņu meitenes vien rāmi noskatās puišu “razborkās”, bet suņu vedējiem gan ir ko pacīnīties, cenšoties nepielaist abus augumā masīvos jaunekļus izskaidroties fiziski. Izskatās tas viss pabaisi, bet gan Gints, gan Bera vedēja tiek ar šo uzdevumu galā veiksmīgi. Suņi, attālināti viens no otra, ātri aprimst, un mēs dodamies tālāk savā pastaigā. Maršruts – bez izmaiņām – gar skolu puskriminālajā mežiņā, izmetot loku ap Gaiļezera slimnīcas apdzīvotajiem un nepabeigtajiem korpusiem un tad atgriežoties patversmē. Dūda ir nopietnāka kā iepriekšējā pastaigā, vairs ne tik rotaļīga, tas, iespējams, ir tāpēc, ka laikam ir jau bijusi pastaigā. Barons gan laikam tāds pats – kur gribu tur eju, tiec man līdzi, kā vari! – spēka daudz un to viņš izmanto 🙂 Uz pastaigas beigām Gints ir nelaimīgs, viņš gribot paklausīgu suni. Jā, nav viegli ar Baronu, bet viņam vajag disciplīnu un kārtīgu saimnieku, kam pietiks pacietības iemācīt šim lielajam un mīlīgajam lempim (šī vārda vislabākajā nozīmē) apvaldīt savu enerģiju un iet pie pavadas kaut mazlietiņ rāmāk. 🙂 Dūdiņa tādā ziņā ir pateicīgāka, bet arī tikai tāpēc, ka mazāka augumā padevusies, citādi, kā jau pēc iepriekšējās pastaigas ar viņu konstatēju, kamanās jūdzama un uz Aļasku prom! Diezgan izteikti mērķtiecīga un enerģiska rikšotāja.

Staigājot testējam suņus, saucot tos vārdos – atsaucība nekāda. Taču Dūdu nejauši sanāk “notestēt” savādāk – apmaināmies uz brīdi ar suņiem, un Gints grib izprovocēt Baronu skrieties, lai man parādītu, cik grūti ir ar viņu, tādēļ skrien ar Dūdu mums pa priekšu. Vienā momentā Gints nenotur pavadu, un Dūda jau skrien pa sniegoto mežu viena pati. Abi esam sabijušies, jo Ginta skrējiens ir acīmredzami gausāks. Bet ilgai panikai nav pamata – pasaucu Dūdu vārdā, uz ko viņa momentā noreaģē, atskatoties un samazinot skriešanas ātrumu, kā rezultātā tiek viegli notverta. Tātad uz savu vārdiņu Dūda atsaucas. 🙂 Bet apsolāmies turpmāk tādus testus vairs neizveikt. Pastaiga ievelkas ierastajā ilgumā, esam jau saguruši un dodamies atpakaļ uz patversmi, atceļš izvēršas bez starpgadījumiem, ja neskaita to, ka Barona elsošana gandrīz sāk pārvērsties skaļā gārgšanā, ko izprovocējis viņš pats, raujoties uz priekšu.

Informācija no patversmes:

Dūda

Vidēja auguma bēškrāsas sunīte vecumā līdz 2 gadiem tika atrasta Rīgas centrā – Lāčplēša un Baronu ielu stūrī, kur haotiski skraidīja kā pa ietvi, tā pa ielas braucamo daļu. Ap kaklu Dūdai – tā nokristīta patversmē – bija saplēsta melna auduma pavada, kā arī brūns ādas uzpurnis. No īpašniekiem pagaidām ne ziņas, ne miņas un, iespējams, arī nebūs. Dūdiņas uzvedība vedina domāt, ka sunīte audzināšanas nolūkos iekaustīta. Diezgan pašapzinīga rējējiņa, kas alkst pēc tuvības ar cilvēku. Var adoptēt dzīvošanai dzīvoklī vai privātmājā, kur nespieto mazi bērni. Starp citu, vārds Dūda sunītei ir kā kulaks uz acs – dūdotāja, dziedātāja, runātāja viņa ir liela, rējēja – tikai mēru.

Barons

Lielā auguma melnis ar dažiem maziem baltiem strautiņiem kažokā ir aptuvenu gadu vecs. Ļoti draudzīgs, labsirdīgs, maķenīt aušīgs suņjauneklis, kurš dienās nobriedīs par sirdsgudru lielisku suņvīru. Suns draudzībai! Piemērots dzīvei privātmājā ar slēgtu pagalmu; var tikt adoptēts kā otrs suns mājās, kurās garlaikojas kāda suņjaunkundze. Kopā būs jautrāk kā rējējiem, tā saimniekiem!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: