Džefrijs. Pavasaris galvā

Sestdiena. Saule. Patversme. Džefrijs.

stāsta Linda

Mans pastaigas biedrs ir paliela auguma melns suņupuika, kurš, manuprāt, līdzinās labradoram, tikai augumā ir mazliet lielāks un viņam nepiemīt labradoriem raksturīgā apaļīgā ķermeņa uzbūve.

Lai arī Džefrijs šķiet īsts jaukumiņš, tomēr tieku pabrīdināta viņu netuvināt citiem suņiem. Un tādi mums ceļā gadās vairāki. Katru reizi Džefriju paņēmu īsā pavadā, lai izvairītos no kontakta ar citiem suņiem. Lai arī Džefrijs par sastaptajiem suņiem neizrāda nekādu interesi, tomēr esmu piesardzīga un vienā gadījumā mums pat nācās mainīt pastaigas virzienu, jo mežā sniegā iemītajā taciņā priekšā parādījās maza auguma suņuks, kuram tuvumā nemanīju cilvēkus, līdz ar to nebiju droša, ka viņš nepietuvotos Džefrijam pārāk bīstami tuvu, tādējādi apdraudot pats savu veselību. Griezu Džefriju otrādi un gājām pa citu maršrutu, kurā mums gadījās sastapties ar aizdomīga paskata divkājainajiem, no kuriem viens garāmejot noteica: „Kakoi krasavec!*”.Domājams, ka tas bija teikts par Džefu (tā pastaigas laikā saīsināju suņa vārdu).

Džefrijs ir spēcīgs suns, tāpēc jārēķinās ar vilkšanu, ar ko nocīnījos visu pastaigas laiku. Tā gan nav tik spēcīga kā, pastaigājoties ar Baronu, un arī šķita, ka Džefs būtu ātri iemācāms nevilkt savu vedēju, tikai mazliet dresūras un pacietības no saimnieka puses. 🙂

Pastaiga ilga gandrīz stundu, kaut gan laiks bija tik brīnišķīgs, ka to varētu turpināt vēl tikpat ilgi, taču mani gaidīja citi plāni.

Kopsavilkums par Džefriju – vispozitīvākais no patversmes suņiem, ar ko esmu staigājusi (pieļauju varbūtību, ka šo spriedumu ietekmēja tās dienas laika apstākļi). Visas pastaigas laikā viņš ne uz brīdi nepārtrauca luncināt asti, izskatījās priecīgs un apmierināts (kā vienmēr, suņu noskaņojumu tulkoju pēc savas saprašanas). Un tas viss vēl jo vairāk nesaprotamāku padara faktu, ka Džefrijs tika atrasts pamests mežā piesiets pie koka…

P.S. Piemirsu iepriekšējā pastaigu stāstā pieminēt, ka pēc pastaigas aprunājos ar patversmes darbiniecēm un uzzināju, ka Džekiņš vēl joprojām ir patversmē! Biju izbrīnīta, jo iesākumā, šķiet, pilns internets bija piekomentēts ar potenciālo adoptētāju komentāriem. Bet tagad, kad suns jau ir atkopies, tik vien, kā vizuālie defekti (kuri ir pārejoši) atlikuši, neviens vairs nekāro pēc šī suņa. Interesanti.

*Kāds skaistulis! (krievu val.)

Informācija no patversmes:

Džefrijs  

Lielā auguma melnim Dieviņš stāvējis klāt – ja ne Rīgas mednieki, kas Kārsavas pusē pie pašas Krievijas robežas todien medīja un dzīvnieku ieraudzīja, šodien suņa vairs nebūtu. Piesiets pie koka un pamests… Kauli un āda… Un tikai skumjš, skumjš acu skatiens… Tas teju vai bija viss, kas no suņa bija palicis pāri. Nu jau nedēļu kārtīgi ēdis, izgulējies siltumā, Džefrijs rāda savu mīlīgo, draudzīgo un arīdzan greizsirdīgo dabu. Sunim būs jābūt vienīgajam mājdzīvniekam, pret cilvēkiem Džefrijs ir maigs un mīlīgs.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: