Divas pastaigas vienā dienā – Džekiņš un Rikijs

9. aprīlis. Tā kā šonedēļ man nav sarunāta kompānija vizītei patversmē un esmu sagaidījusi pietiekami atbilstošus laika apstākļus izbraucienam ar velosipēdu, kāpju mugurā savam divritenim un minos Juglas suņu patversmes virzienā viena.

stāsta Linda

Vēl netikusi pusceļā secinu, ka 1) vajadzēja apģērbties siltāk, jo laika apstākļi pēc skata ir mānīgi – lai arī spīd spoža saule, ir diezgan ass vējš, 2) ritenim ir nepieciešama tehniskā apkope, jo tas ziemas guļā tika nolikts neapkopts, bremzes ir švakas un vēl šis tas jāpieregulē, lai braukšana būtu ērtāka un, kas ir ne mazāk svarīgi, arī drošāka. Neskatoties uz abiem minētajiem iemesliem ceļu tomēr turpinu un mazliet nosalušiem pirkstiem ierodos patversmē. Dubļu iebraucamajā ceļā vairs nav, līdz ar to piebraukšana ir daudz ērtāka un tīrāka kā pagājušajā nedēļā.

Šodien, ņemot vērā saules daudzumu, pozitīvos āra gaisa temperatūras rādījumus un diennakts laiku (ap trijiem dienā) patversmē bijis daudz apmeklētāju un lielākā daļa „normālo” suņu jau bijuši pastaigā. Man ir izvēle – iet pastaigā ar slaveno Džekiņu vai nešpetno Rikiju. Kopā ar patversmes darbinieci izvēlamies Džekiņu. Viņš problemātisko suņu sarakstā ierindojies ne uzreiz pēc ierašanās patversmē. Jo sākotnēji, kamēr teritorija viņam bija sveša un varbūt mazliet biedējoša, suns bija draudzīgs un miermīlīgs ar visiem. Bet nu jau iedzīvojies, patversmi sākdams uztvert par savām mājām un tās darbiniekus par „savējiem”, Džekiņš pret svešiniekiem vairs neesot draudzīgs un bez brīdinājuma metoties tiem kājās zobus šņakstinādams. Neskatoties uz to, pastaigā man viņu dod bez uzpurņa, jo ārpus patversmes es varot būt droša, tā kā tur vairs nav „Džekiņa teritorija”. Lai arī nedaudz sabiedēta, tomēr piekrītu šādam izaicinājumam. Patversmes teritorijā, kaut vai pavadā vests, Džekiņš  raujas manu kāju virzienā ne  pārāk draudzīgā noskaņojumā, tāpēc drošības pēc patversmes darbiniece pavada mūs līdz pirmajam līkumam un tiešām – kad paliekam divatā ārpus patversmes, Džekiņu manas kājas vairs neinteresē.

Nākamais pārbaudījums ir Juglas ielas šķērsošana. Izrādās, ka Džekiņš paniski baidās no auto un ar tiem pilnām ielām, tāpēc tuvojoties ielai, viņš kļūst manāmi tramīgs un haotisks – vienu brīdi grib skriet atpakaļ uz patversmi, jau otrā – raujas tieši uz biedējošās ielas pusi. Nogaidu brīdi, kad nav mašīnu un ļauju Džekiņam skriet, ko viņš arī dara, kā izsecinu – zinādams, ka tur ir drošība, jo nonākot otrā ielas pusē un attālinoties no briesmīgās ielas Džekiņš atslābinās, kļūst drošāks, viņa aste vairs nav nolaista, bet gan saritinās glītā gredzenā uz muguras. Džekiņa drošības sajūta manī sāk radīt bažas – vai tik viņš kļūstot drošāks un pārliecinātāks, nenolems, ka es – svešā viņam esmu kļuvusi par traucēkli?! Taču manas bažas nav pamatotas, suns visas pastaigas laikā ne reizi neizrāda nekādu vēlmi man kaitēt. Lai arī gadās vēl pāris situācijas, kas liek tirpām pārskriet pār manu ķermeni, kad Džekiņš pēkšņi atskatās un nāk man klāt, jau sastingstu gaidot iespējamo uzbrukumu, bet suns mani tikai aposta, apiet man riņķī un miermīlīgā noskaņojumā turpina ceļu. Tā arī tika pavadīta visa pastaiga – man mazliet stresojot, bet tā arī nesagaidot no Džekiņa nekādu apdraudējumu manai fiziskajai veselībai.

Pēc gandrīz stundu ilgas pastaigas ar Džekiņu atgriežamies patversmē un mazliet aprunājoties ar patversmes darbnieci nolemju, ka varētu izvest pastaigā vēl kādu suni, šoreiz – jau zināmo Rikiju – mazo, glīto, bet diezgan nešpetno šuneli. Tiem, kas lasījuši iepriekšējos stāstus, jau zināma mana iepriekšējā pieredze ar Rikiju, bet tiem, kas vēl nezin īsumā varu pastāstīt, ka Rikijs manas (vai jebkura cita viņam nepazīstama vedēja) drošības dēļ pastaigā jāved viņa glīto purniņu ietērpjot uzpurnī, jo suņuks diezgan neprognozējami var uzbrukt un parādīt savu zobu asumu.

Pastaigu sākot jau esmu gatava cīnīties ar Rikija centieniem atbrīvoties no uzpurņa, ko viņš atkarībā no gadalaika veic vai nu purniņu bakstot sniegā, vai berzējot pret zemi. Šķiet, ka nu jau gūstu panākumus šajā cīņā, jo uzpurņa noņemšanas mēģinājumi samazinās, toties nu lietā tiek likts jauns ierocis – spītība. Kad neļauju Rikijam vārtīties pa zemi un ņemt nost uzpurni, viņš apsēžas vai apguļas un nekust ne no vietas. Mēģinu pavilkt fiziski, suns nekustas, mēģinu ar runāšanu uzmundrinošā tonī, vienā reizē palīdz, nākamajā – vairs nē. Šoreiz suni uz izkustēšanos pamudina virziena maiņa, tādējādi nomainām manu ierasto maršrutu ar citu un dodamies dzīvojamo māju virzienā, starp kurām, pēc kartes spriežot, atrodas Velnezers, kurā šajā dienā ieraugām peldamies vairākus gulbjus. Dodamies tuvāk tos apskatīt. Rikijs izskatās tik ieinteresēts par lielajiem, skaistajiem putniem, ka ir gatavs brist aukstajā ūdenī, lai apmierinātu savu ziņkāri. Pārāk tālu viņam iebrist neizdodas, jo pastaigā esam devušies ar īsu pavadu un es neesmu gatava saslapināt kājas, lai izdabātu Rikijam. Izmetam vēl pāris lokus gar ezeru un dodamies atpakaļ patversmes virzienā. Kā novēroju iepriekšējā pastaigā ar Rikiju, viņš var kļūt bīstams brīžos, kad rotaļājoties satrakojas, tad šķiet, ka viņam kaut kas „aizveras”, kā dēļ suns kļūst nevaldāms un uzbrūk. Tā kā šoreiz šādi „trakuma”  brīži neuznāk, pastaiga norit bez starpgadījumiem, un tāpat kā kādā no iepriekšējām reizēm suņuks saņem uzmanības apliecinājumus no garāmgājējiem.

Tā kā šī man ir jau otrā pastaiga vienā dienā un esmu saģērbusies mazliet par knapu priekš esošajiem laika apstākļiem, gājienu saīsinu īsāku par ierasto stundu un patversmē atgriežamies jau pēc aptuveni 40 minūšu pastaigas. Lai arī īsāka, tomēr domāju, ka arī šī pastaiga Rikijam bija noderīga un tiešām ceru, ka suņuks ir vēl izaudzināms, lai būtu adoptējams un nokļūtu pie cilvēkiem, kas viņam spēs sniegt nepieciešamo uzmanību un mīlestību.

Informācija no patversmes:

Rikijs

1,5 gadu vecais smuksunītis Rikijs apkartlūko pēc mājām, kurās ar suņuku nodarbosies: ies garās pastaigās, skriesies, spēlēsies, apmācīs aušīgo rējējiņu suņu dzīves gudrībām un tikumiem. Rikijam nepieciešami saimnieki, kas atbildīgi izturas pret suni mājās; ģimenē nav vēlama mazu bērnu klātbūtne. Dzīvespriecīgs, nebēdnīgs, maķenīt izlutināts smuksunītis.

Džekiņš

Suņvīrs, kura liktenis šokēja vai visu Latviju, proti, vairākas nedēļas Ķekavas pusē klaiņojušais rudulis ar aizsieto purniņu. Patversme viņu iesaka adoptēt uz privātmāju ar slēgtu pagalmu un kārtīgu sētu apkārt.

Vairāk lasiet šeit: Džekiņš

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: