Lara un Beris

Šo stāstu iesākšu ar atvainošanos, galvenokārt suņiem, kurus neapciemoju vairākas nedēļas, kā arī tiem lasītājiem, ja tādi ir, kuri gaidīja nākamo stāstu. 

stāsta Linda

Pēc ilgā pārtraukuma ieradāmies patversmē 2.aprīļa pēcpusdienā. Domāju, ka nekļūdīšos, ja pārējiem apmeklētājiem turpmākā mēneša laikā ieteikšu patversmi apciemojot bruņoties ar ūdensnecaurlaidīgiem apaviem, tādiem, ko nebūtu žēl sasmērēt, jo kūstošais sniegs pie patversmes un tās teritorijā ir izveidojis raženu dubļu jūru.

Patversmē saņēmu aizrādījumu, ka sen neesmu rādījusies 🙂 Lai arī patversmi nebiju apmeklējusi, internetā izmaiņām „štatu” sarakstā gan regulāri sekoju līdz un jau zināju, ka ir daudz jaunu iemītnieku, taču šoreiz vēl pie jauniņo izkustināšanas netikām, gājām pastaigā ar mūsu seno draudzeni Laru un viņas būdas biedru Beri. Lara, kā jau zināms – dzelteni ruda laikai līdzīga sune, Beris – auguma un kažoka krāsojuma ziņā – Vācu aitu suņa līdzinieks, bet ar noļukušām ausīm.

Izvēlamies pavadas, pierakstamies žurnāliņā un pastaiga var sākties! Suņi tiek sadalīti proporcionāli spēku samēram. Beris – Gintam, Lara – man. Maršruts arī tiek mērots ierastais. Staigājot vēroju Laru un secinu, ka viņa ir kļuvusi prātīgāka un pret pavasari ir arī apvēlusies, šķiet, ka vēl iepriekšējā reizē, kas bija, ja nemaldos, decembrī, viņa bija manāmi slaidāka.  Bet savu rotaļīgumu dēļ iepriekš minētajām izmaiņām pilnībā Lara nav zaudējusi, mazliet retāk, bet tomēr palēkā ķerdama pavadu, izrāda vēlmi rotaļāties, atrodot kādu kritušu koka zaru vai plastmasas pudeli. Beris gan ir nopietns jauneklis, ne koki, ne pudeles viņu neinteresē. Beris ir viens no patversmes spēcīgajiem suņiem, jāliek lietā piepūle, lai ar viņu tiktu galā, kad tiek pamanīts kāds cits savas sugas pārstāvis vai kaķis.

Konstatējam, ka mūsu pastaigu mežiņš vizuāli mums vislabāk patīk ziemā, kad sniegs apsedzis visas nepilnības. Tagad – sniegam kūstot sāk atklāties visi cilvēku atstātie atkritumi, sagāztie zari, meža zvēru mirstīgās atliekas – skats nav no pievilcīgākajiem. Taču šķiet, ka Larai pret to nav nekādu pretenziju, tieši otrādi – viņa kā īsts suns vairākkārt sirsnīgi izvārtās pa zemi!

Par Beri nav daudz ko stāstīt – normāls, pret cilvēkiem labdabīgs un jauks suns. Nekādus traucējošus niķus viņa uzvedībā nemanījām, pat sastopoties ar citiem suņiem ar neko vairāk kā draudzīgu apostīšanu un astes luncināšanu Beris sastaptajiem nedraudēja.

Šī pirmā pavasara pastaiga nemanot ievilkās par 10 minūtēm garāka kā standarta stunda, suņi jau sāka pagurt un kļūt rāmāki un tā mēs atgriezāmies patversmē.

Līdz nākamajai reizei!

Informācija no patversmes:

Lara
Decembrī aizritēja gads, kopš Lariņa sēž patversmē – dīvaini, jo zeltainā rējēja ir vienkārši foršs suns! Vidējā auguma nebēdne vecumā ap pusotru gadu saviem saimniekiem būs draudzene un mīlule. Zeltainajai sunītei ļoti patīk skrieties un ar bumbiņām, kociņiem spēlēties, bet, ja vajadzēs, ar skaļu riešanu savējos no visiem svešiem sargās. Var tikt adoptēta arī ģimenē ar maziem bērniem kā dzīvošanai privātmājā, tā dzīvoklī. Dzīvespriecīgs, aktīvs suns dzīvespriecīgiem, aktīviem saimniekiem!
Beris
Lielā auguma spēcīgais suņvīrs tikai skatā liekas respektējams. Pietiek Berim pietuvoties, lai mirklī kļūtu skaidrs: labsirdīgs, dauzonīgs, pat bučmūlīgs suņvīrs. Beris piemērots dzīvei privātmājā ar slēgtu pagalmu; var adoptēt ģimenē ar bērniem un kā otru suni.

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: