Lieldienu stāstiņi

Četras brīvas dienas. Daudz jāprāto nebija par to, ko tajās iesākt – jābrauc pie suņiem! 🙂 Jāsaka uzreiz, ka tikai trīs no četrām dienām devāmies uz patversmi, vienu dienu bija jāziedo lai apciemotu vecomammu laukos. Kompānijā – Gints (gan pie suņiem, gan vecāsmammas).

stāsta Linda

Ņemot vērā to, ka kopš svētkiem pagājušas jau gandrīz divas nedēļas un esmu mazliet paslinkojusi ar rakstīšanu, tad visas trīs svētku pastaigas apkopošu vienā stāstā – pirmkārt, lai īsāk un otrkārt, tāpēc, ka visu vairs tik precīzi neatceros.

Pirmā diena

Mūsu pastaigu biedri – Edijs un Džūna. Edijs ir vidēja auguma rudi melni krāsots suns, žiperīgs un aktīvs. Vienkārši izsakoties – normāls suns. Džūna – tumši pelēka vidēja auguma sunīte ar pasmailu purnu un lielām ausīm. Neviļus nosaucu viņu par šakālīti, lai arī dzīvē šakāli, šķiet, neesmu redzējusi. Džūna ir nedaudz bailīga, bet ne tik ļoti, lai tas traucētu pastaigai. Bet neskatoties uz to sune ir diezgan mīlīga. Šajā pastaigā nācu pie atziņas, ka mani piesaista tie bailīgie – saredzu viņos kādu iespējamu pagātnes pāridarījumu sekas, tāpēc gribas šos suņus pasargāt un palīdzēt tiem.

Šodien un visas pārējās svētku dienas mūsu pastaigām ir mainīts maršruts – dodamies uz Malienas ielas dzīvojamo māju pusi, kur starp mājām ir divi ezeriņi un neliels mežiņš. Tur visas šīs dienas var manīt vietējo namu iedzīvotājus, kas sēž uz soliņiem, cep gaļu, sauļojas un visādos citādos veidos atpūšas. Mēs ar suņiem papildinām atpūtnieku rindas.

Mums pastaigā līdz paņemti suņu kārumi – kaltētas citu dzīvnieku ķermeņu daļas (kaut kā jau to dzīvnieku labvēlību jāizpelnās 🙂 Džūna tos noēd labprāt, bet Edijam, šķiet, tie negaršo. Toties viņam garšoja Ginta saldējums. 🙂

Otrā diena

Šodien mūs grib ekspluatēt ar nedaudz problemātiskajiem suņiem. Sākotnēji tiekam pie Džekiņa un Dinas. Džekiņš jau zināms, šoreiz jau ar viņu apejos drošāk. Dina ir dikti bailīga sunīte, kura patversmē dzīvo iekštelpās. Biju jau viņu ievērojusi – viņa parasti bija viena no skaļākajām rējējām, kad kāds svešais ienāca telpā, taču atlika atvērt viņas boksa durtiņas, lai Dina kļūtu nemanāma, ieraujoties būra tālākajā stūrī. Nu jau viņa ir „atvērusies” un vismaz iet pastaigās ar patversmes darbiniekiem. Tagad pienākusi arī kārta pastaigām ar svešajiem, taču vēl šoreiz tas neizdodas. Dina ir sabijusies un ar mums nenāk staigāt. Ar patversmes darbinieci norunājam, ka ar Dinu iziešu pastaigā kādreiz, kad atnākšu viena uz patversmi, jo iespējams, sunīte sabijās, ka mēs tik daudz viņai apkārt.

Dinas vietā tiekam pie Petras, ar kuru jau kaut kad esam gājuši pastaigā, bet tagad Petru nemaz vairs nepazinu. Kādreiz normālais suns kļuvis par tramīgu un nedrošu zvēreli. Tā laikam Petru ietekmējusi ieilgusī dzīve patversmē. Neskatoties uz to pastaiga bija izdevusies. Suņi izstaigājās, izbradājās pa ūdeni. Tā kā no Džekiņa vairs arī nebaidījos, tad pastaiga bija mazāk stresaina kā iepriekšējā reizē.

Našķu tests: Ēd abi, mazliet piekožot arī manus pirkstus. 🙂

Trešā diena

Ir pati Lielā diena, patversmē ierodamies jau uz pēcpusdienu, laikam apmeklētāju bijis daudz, problemātiskos suņus mums šodien nedod, tāpēc pastaigā dodamies ar jau „pārbaudīto” pārīti – Beri un Laru. Lara tiekot ārā no sava boksa paķer pirmo patversmes teritorijā atrasto mantiņu un nelaiž no zobiem vairs ārā. Pastaigā nākas doties ar visu mantu, ko Lara arī cītīgi visas pastaigas laikā uzmana un nepazaudē (reizēm gan ar manu piepalīdzēšanu). Lara ir pilnīgi traka uz ūdeni, izvandās pa ezeriem un ja vien pavada atļautu, domāju, ka viņa būtu arī izpeldējusies. Bera nākamajiem saimniekiem būtu jāpiestrādā pie suņa audzināšanas pastaigās. Beris staigājot liek lietā savu lielo augumu velkot savu vedēju ar visu spēku, tādējādi pats sevi žņaugdams nost, līdz ar to uz pastaigas beigām viņš jau sēc kā vecs kara veterāns.

Našķi: Abi ir lieli kārumnieki, Beris mazliet stiprāk ieķer arī pirkstos, Lara ir saudzīgāka.

Informācija no patversmes:

Edijs
Par Ediju nokristītais vidējā auguma suņpuika vecumā ap gadu, pusotru patversmē nonāca, kauliem ap ādu grabot – it kā pirms trim nedēļām pieklīdis kādās mājās Bērnu Gaiļezera slimnīcas rajonā. Patversmē Edijam bija jānodzīvo nedēļa, maltītes ieturot četras reizes dienā, lai suņpuika miesās atkoptos. Draisks, atraktīvs, labdabīgs rējējiņš, kurš savās jaunajās mājās ienesīs prieku un laimi. Var adoptēt ģimenē ar maziem bērniem!
Džūna
Vidējā auguma pelēcīti ar pagarajām ausīm atrada Siguldā, piesietu pie kādas autostāvvietas… Džūna, vecumā ap trim gadiem, ir vērīga, nopietna, pašapzinīga sune, kas līdz šim cilvēka mīlestību nav iepazinusi. Adoptēta gādīga saimnieka mājā, ar laiku atplauks bezgalīgā pateicībā un uzticībā. Suns piemērots dzīvei privātmājā.
Džekiņš
Ķekavas pusē ar aizsieto purniņu ilgstoši klaiņojušais suņvīrs Džekiņš, kura liktenis satrieca vai visu Latviju, tā arī vēl nav atradis sev jaunas mājas. Ažiotāžai ap suni noplokot, kā arī norimstot žēluma jūtu bangām, daudzie Džekiņa adoptētgribētāji nu ir pazuduši. Tiesa, uzreiz jābrīdina, ka rudulis ir specifisks suns. Pirmā mirklī nonācis svešā vidē Džekiņš būs īsts zelta gabaliņš, taču iedzīvojies, centīsies diktēt savus noteikumus. Tāpēc rējējam tiek meklēti ļoti atbildīgi un godprātīgi saimnieki: savu vienu vienīgo cilvēku Džekiņš mīlēs un dievinās, pārējiem ģimenes locekļiem neslēpjot greizsirdību, nu bet visi svešinieki un pat lūgtie viesi, ja suns netiks izolēts, dabūs pamatīgi trūkties. Tāds nu ir Džekiņa raksturs, kas nav sekas ar suni notikušajai vardarbībai. Tagad, ruduli ļoti labi iepazīstot, patversmes darbinieki pārliecināti: iepriekšējais Džekiņa īpašnieks nespēja, nemācēja un negribēja ar rējēja bieži nešpetno dabu sadzīvot, tāpēc arī noziegumu pret dzīvnieku pastrādāja…
Petra
2 gadu vecā jaunkundze Petra patversmes apmeklētāju uzmanību piesaista ar skaļo un zemo balss toni, kas disonē ar maigo, mīlīgo sunītes raksturu. Petra ir draudzīga, mēreni aktīva rējējiņa, kas labi jutīsies kā dzīvoklī, tā privātmājā ar slēgtu pagalmu. Būs krietna savu cilvēku sardzīte, tiesa, tikai ar balsi, jo kost cilvēkiem – to Petra pat iedomāties nespēj. Var adoptēt ģimenē ar bērniem. Savulaik sunīte tika pamesta trolejbusā, piesieta pie sēdekļa…
Dina
Trīsgadīgā Dina uzticību cilvēkam mirklī nedāvinās – tikai tad, kad ar darbiem būsiet pierādījuši, ka sunītei pāri nedarīsiet un viņu mīļosiet, Dina atplauks tik pat zeltaini, kā viņas kažociņš. It kā klusa, klusa sunīte, taču savus mīļos no svešiniekiem sargās, krietni un gana dusmīgi aprejot. Arī Dinai vispiemērotākās būtu mājas ar harmonisku vidi, kurās nav mazu bērnu. Var adoptēt kā uz dzīvokli, tā uz privātmāju.
Lara
Vidēja auguma nebēdne vecumā ap pusotru gadu saviem saimniekiem būs draudzene un mīlule. Zeltainajai sunītei ļoti patīk skrieties un ar bumbiņām, kociņiem spēlēties, bet, ja vajadzēs, ar skaļu riešanu savējos no visiem svešiem sargās. Var tikt adoptēta arī ģimenē ar maziem bērniem kā dzīvošanai privātmājā, tā dzīvoklī. Dzīvespriecīgs, aktīvs suns dzīvespriecīgiem, aktīviem saimniekiem!
Beris
Lielā auguma spēcīgais suņvīrs tikai skatā liekas respektējams. Pietiek Berim pietuvoties, lai mirklī kļūtu skaidrs: labsirdīgs, dauzonīgs, pat bučmūlīgs suņvīrs. Beris piemērots dzīvei privātmājā ar slēgtu pagalmu; var adoptēt ģimenē ar bērniem un kā otru suni.
Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: