Stress un dusmas

Izbrīvēju vienu vakaru no skriešanas un slinkuma, lai dotos uz patversmi.

stāsta Linda

Pastaigai man kārtējo reizi piedāvā Dinu. Kā vienmēr piekrītu, lai arī viņa nav vieglākais pastaigu materiāls, tomēr saprotu, ka pastaigas Dinai ir ļoti nepieciešamas lai socializētos.

Pirmos metrus aiz patversmes vārtiem Dina priecīgi spriņģo kā normāls suns, bet jo tālāk attālinamies, jo nervozāka un bailīgāka viņa kļūst. Jau pēc virsraksta var spriest, ka diez ko viegli pastaiga nevedās. Stress bija Dinai. Pirmais – māju iekšpagalmā Dina sabijās no baložu spārnu saceltās skaņas, kad tie pēkšņi pacēlās gaisā. Sune sabijās un bēga prom. Tālu gan netika, jo pavadas otrā galā biju es. Bet nemieru gan paspēja saķert. Nākamais pārdzīvojums bija tikt garām cilvēku apsēstajiem ezeriņiem. Dinu dikti satrauc cilvēku balsu murdoņa un visādas citādas cilvēku radītas skaņas, kā arī paši cilvēki un viņu suņi. Tad Dina kļūst tramīga, pieglauž ausis un cenšas kaut kur bēgt, dēļ pavadas tas neko sekmīgi neizdodas, līdz ar to viņa haotiski pinas man pa kājām. Taču kaut kā tiekam cauri „briesmu”  zonai un nokļūstam mežā. Ceru, ka tur Dina prom no stresa radītājiem nomierināsies. Tā arī notiek, taču ne uz ilgu laiku, jo pēkšņi mūsu ceļu šķērso liels glīts retrīvers, kurš grib ar Dinu apsveicināties, taču Dinai šāda tuvināšanās rada kārtējo stresu, viņa atkal pieglauž ausis un bēg īsti ar Lordu (tā saimniece uzrunā savu suni) neapošņājusies. Turpinām ceļu cauri mežam, es pa ceļam palasu meža zemenes, Dinai gan tās negaršo.

Izmetam loku pa mežu un sākam griezt ceļu uz „māju” pusi. Pa ceļam atkal patrāpās Dinu biedējoši cilvēki un šuneļi, bet kopumā turpmākais ceļš norisinās bez starpgadījumiem. Nonākot patversmē, tur pa teritoriju skraida haskijpuika Negro, tas sagādā Dinai vēl vienu stresa devu – sākumā it kā rotaļīgi uzbrūk, bet šādas rotaļas Dinu tik sabiedē. Bet tiekam no Negro vaļā un aizvedu Dinu atpakaļ viņas būrī – viņas drošajā patvērumā…

Ja jārunā par otru virsrakstā minēto vārdu – dusmām – tās pārņēma mani šīs pastaigas laikā. Dusmas uz tiem aprobežotajiem ļautiņiem, kas šādi sačakarē dzīvnieku psihi, ka viņi neadekvāti baidās no pilnīgi visa. Cik zinu no Dinas dzīvesstāsta, tad viņa ~3 pirmos savas dzīves gadus nebija redzējusi neko vairāk, kā viena pusjukuša (mana interpretācija) tantuka mitekļa 4 sienas, visas dabiskās vajadzības tika kārtotas uz vietas. Saules gaismu un zālīti viņa ieraudzīja tikai tad, kad nokļuva patversmē. Es domāju, ka šeit lieki vēl kaut ko komentēt.

Plašāk par šo un citiem pieejamajiem suņiem: http://patversme.lv/category/pieejamie-suni/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: