Marsels

Nu jau man gandrīz tradīcija iedibinājusies – kā aizeju ar kādu suni pastaigāt un grasos ķerties klāt apraksta veidošanai, tā ieraugu, ka patversmes mājaslapā pie attiecīgā suņa parādījies uzrakstiņš “Aizrunāts”. Tā bija ar Roku, Frodo un Donu, un tagad skatos, ka tas pats atkārtojas arī ar manu pēdējo pastaigu biedru – Marselu! Roks, Frodo un Dona vairs pat ar “Aizrunāts” uzrakstiem mājaslapā nav atrodami, tātad ir jau adoptēti, par ko liels prieks – forši suņi. Tas pats sakāms arī par Marselu.

stāsta Linda

Uz patversmi dodos darbdienas vakarā – vasarās grūtāk izbrīvēt brīvdienas pastaigām. Patversmē nesatieku ierasto personālu, ir kāda neredzēta meitene, kas man pastaigai piedāvā Marselu. Pēc augstuma un krāsojuma suns mazliet atgādina Stafordšīras terjeru, bet Marsels ir, manuprāt, pārāk slaids, lai viņu varētu saukt par šīs šķirnes pārstāvi.

Lai arī man tiek teikts, ka Marsels nav pats vienkāršākais suns, ar ko varētu kurš katrs iet pastaigā, es pastaigas laikā nemanu nekādas pazīmes, ka suns būtu grūti novaldāms vai kā savādāk. Pastaiga padevās ļoti rāma un mierīga, izņemot gan brīdi, kad ceļā trāpījās kāda suņu jaunkundze, tad gan Marsels ļoti sparīgi gribēja “apsveicināties”. Lai arī viņa interese par sunēm ir draudzīga, pārāk tuvos kontaktos stāties suņiem neļauju.

Izgājām aplīti gar ezeriņiem, tā kā laiks bija karsts un sutīgs, tur skats bija trakāks kā Jūrmalā – pilns ar cilvēkiem – gan sagūluši zālītē pie ezera, gan salīduši pašā ezerā. Sākotnēji biju domājusi pievest arī Marselu pie ezera, lai nopeldās, bet šo domu sākotnēji nācās atmest, jo pieļauju, ka atpūtniekiem varētu nepatikt suņa klātbūtne. Tā nu aizstaigājam līdz nākamajam ezeriņam, kur tautas ir krietni mazāk, beidzot varu arī pievest Marselu pie ūdens, bet viņš par to neizrāda pilnīgi nekādu interesi, pat nepadzeras, kas man šķiet nepieciešams šādā karstumā.

Atgriežoties patversmē, Marsels aiz sētas dusmīgi aprej vienu iepriekš neredzētu patversmes iemītnieku – haskiju ar dažādu krāsu acīm. Vispār atkal daudz izmaiņu “štatos”, nespēju pat vairs izsekot. Liels prieks, ka mājaslapā vairs nemanu Auroru, līdz ar to secinu, ka viņa beidzot tikusi pie (cerams) pilnvērtīgām mājām. Tāds pats liktenis piemeklējis vēl vairākus suņus – Punktiņu, Zeltīti un iespējams vēl kādu, kuru uz doto brīdi neatceros. Ar nepacietību gaidu to brīdi, kad arī Dinas, Džekiņa, Rikija vai kāda cita “ne tik vieglā” suņa vārds pazudīs no mājaslapas dēļ tā paša iemesla…

Plašāk par šo un citiem pieejamajiem suņiem: http://patversme.lv/category/pieejamie-suni/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: