Timo, Reno un visi, visi pārējie

Jāatvainojas par ilgo klusumu. Tam bija dažādi iemesli – viens no tiem – mans atvaļinājums, kura lielāko daļu pavadīju ārpus galvaspilsētas, kā rezultātā nesanāca paciemoties pie suņiem, otrs – neliela rutīna, šķita, ka raksti kļuvuši vienveidīgi, kas nav nekāds brīnums, jo pēc būtības daru vienmēr vienu un to pašu – eju staigāt ar vienu vai vairākiem suņiem pa vienu vai otru maršrutu, nelielas nianses ir tikai aprakstot konkrēto suni, kas gan arī reizēm mēdz atkārtoties.

stāsta Linda

Iepriekš minēto iemeslu dēļ esmu nolēmusi mazliet saīsināt un pamainīt manu stāstu formātu. Domāju, ka nav tik aktuāli aprakstīt pastaigu visās detaļās – kur gāju, ko satiku, bet minēt zīmīgākās atziņas, kas radās kontaktējoties ar konkrēto suni.

Tad nu neliels kopsavilkums par līdzšinējām pastaigām. Trīsreiz biju patversmē viena un pastaigā biju ar Timo, Reno un Danu. Un vienreiz pastaigā devāmies ar manu draudzeni Lieni, kad izstaigājāmies ar Rikiju un Loju.

Timo: Lai arī patversmes iemītnieku rindās viņu vairs nemanu, īsumā tomēr pastāstīšu. Todien tika man iedots pastaigā kā vēl neatklāts „sprukstiņš”, varot zobus paklakšķināt, bet diez vai to darīšot pastaigas laikā. Raksturiņu sajutu – vienu brīdi sapinās pavadā, sastresojās un vaukšķēdams riņķoja pats ap savu asi, tādējādi sapinoties vēl vairāk. Timo izdotās skaņas mani atturēja doties viņam palīgā atpiņķerēties. Runājot ar suni izdevās viņu mazliet nomierināt, lai neturpina pīties pavadā vēl vairāk un pēc brīža pasēdēšanas varējām ceļu turpināt. Citā brīdī, kad piestāju mežā, lai paēstu avenes, Timo atspēries vilka mani prom, jo viņš, redz, negribot stāvēt! Citādi gan nekādas problēmas neradās, domāju, ka pierodot pie konkrēta saimnieka būtu normāls suns. Timo gan esot bijis atrasts īstais saimnieks, bet tas neesot izrādījis interesi viņam braukt pakaļ uz patversmi.

Reno: Man jau zināms pastaigu biedrs. Dikti patīk viņa plušķainā sejiņa. Patversmes teritorijā gaužām draudzīgs ar cilvēkiem, bet tiekot ārā viņi interesē vairs tikai apkārtne ar tās smaržām. Vienu brīdi mežā Reno uzvedās kā īsts mednieks – dzinējs, saodis kaut kādas pēdas mērķtiecīgi ošņādamies devās meža biezoknī, kādu brīdi viņam sekoju, bet tad saguru un sarunājām, ka labāk ceļu turpināt pa taciņu. Ar nepazīstamiem nav pārāk sirsnīgs un draudzīgs, seju nelaiza, bet pastaigās ir normāls un savaldāms.

Dana: Super jauka, mīlīga un rotaļīga sunīte. Vidēja auguma rudi brūnā krāsā. Pēc uzvedības, aktivitātes un mazliet arī pēc izskata atgādināja nu jau pie mājām tikušo Laru un Dūdu. Staigājot mīl vilkt pavadu, ko mēģināju apslāpēt, paraujot atpakaļ, kas vienā no reizēm Danai lika bailēs sarauties, palika sunīti žēl, jo viņas reakcija liecināja par to, ka viņa iepriekšējā dzīvē iespējams cietusi no cilvēku pāridarījumiem. Atšķirībā no Timo un Reno, Dana ir ļoti kāra uz manis līdzpaņemtajiem našķiem, ar ko viņu cienāju pastaigas laikā. Kad atpūšoties apsēdos uz soliņa pie ezera, Dana mīlīgi ielika man galvu klēpī un bakstīja ar purniņu. Pieļauju gan, ka šādu mīlīgumu izraisīja vēlme atrast kabatā ieliktos našķus, bet tāpat patīkami. 🙂

Lojs un Rikijs: Ar Lieni uz patversmi bijām aizbraukušas skaistā un saulainā sestdienā. Piepildījās manas aizdomas par to, ka tādā jaukā dienā patversmē būs daudz staigātāju, līdz ar to darbiniecēm nācās brīdi padomāt, ko lai mums piešķir pastaigai. Tikām pie Loja un Rikija. Rikijs – mazais nešpetnelis – man jau pazīstams un tiek ietērpts uzpurnī. Lojs ir vidēja auguma glīts sunītis ar krāsojumu kā rotveileram, dobermanim vai Latvijas dzinējam. Jāsaka, ka biju ļoti pārsteigta par Rikija pārvērtībām – uz labo pusi! Nebija ne vairs niķīgā vārtīšanās pa zemi mēģinot noņemt uzpurni, ne citas iepriekš piedzīvotās spītīgās darbības. Par to laikam nopelni kādam puisim, kurš regulāri nākot ar Rikiju staigāt un nu jau tik tālu abi esot saraduši, ka suņukam vairs nav jāģērbj uzpurnis. Domāju, ka puisim Rikijs jāņem mājās. 😉 Šis suņuks ir noteikti pelnījis tikt pie labiem saimniekiem.

Lojs esot kāda pusaudža atvests mīlulis, kas arī ir jūtams, jo suns ir draudzīgs un jauks saskarsmē ar cilvēkiem. Tikām brīdinātas, ka viņš varot ķert ar zobiem pavadu, bet neko tādu pastaigas laikā nenovērojām.

Pastaigā abi suņi ir viegli vedami, vien Lojs nebija diez ko draudzīgi noskaņots uz brīvgaitā palaistu nepazīstamu suņu puiku – dusmīgi aprēja, kad tas gribēja tuvoties. Turpretī Rikijs ar nepazīstamo draudzīgi apošņājās.

Plašāk par šiem un citiem pieejamajiem suņiem: http://patversme.lv/category/pieejamie-suni/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: