Rex – Pex. Jeb vienā vārdā – ūdenssuns!

Garās brīvdienas, burvīga saulaina diena. Pakoju mugursomā sakrāto makulatūru, kāpju uz velosipēda un dodos uz patversmi.

stāsta Linda

Ierodoties patversmē, pēc nelielām pārdomām man pastaigai tiek dots Reks – esot ļoti labdabīgs, jautrs nepilnu gadu vecs suncis, kam vajadzīga disciplīna. Patversmē nonācis līdzšinējo saimnieku finansiālo problēmu dēļ, no suņa šķīrušies asarām acīs.

Kad suni ieraugu – normāls pusvilciņš, paņemot pavadu saprotu, ka pusvilciņš ir gana spēcīgs! Vajag diezgan pacīnīties, lai netiktu vilkta, kur vien sunim ienāk prātā. Bet trakākā cīņa ir līdz brīdim, kamēr tiekam mežā, pēc tam jau pastaiga ir daudz mierīgāka, laikam jau tā raušana ir tikai suņa nepacietība, lai tiktu zaļumos.

Tā kā šajā mežā esmu tikai otro reizi, nav vēl izveidojušies nekādi konkrēti maršruti, tāpēc pastaigu takas izvēlos „uz dullo”. Tā nonākam līdz ezeram. Pieļauju, ka tas ir Juglas ezers. Reks ir ļoti priecīgs par šo atklājumu un mērķtiecīgi dodas ūdens virzienā, cik vien ļauj pavadas garums un dūksnainais krasts, ļauju viņam iebrist ūdenī. Suns šķiet ļoti apmierināts ar šādu lietu kārtību, bradā pa ūdeni, kaut ko tajā ķer un meklē. Pēc brīža ezeru pametam un dodamies tālāk, lai atrastu ērtāku pieeju ūdenim, bet tas neizdodas, jo tālāk ir vien brīdinājuma zīmes par privātīpašumiem, kā arī uzduramies kādai grenzai sētai, uz kuras vīd kādas muižas nosaukums. Nu neko.

Dodamies atpakaļ mežā, atrodu tur nelielu upīti, domāju palaist Reksu tajā papeldēt. Tā nebija pati labākā doma.. Upītes krasts ir melns un dubļains, suns ūdenī līst baidās, tik vien kā izvandās pa melno zampu un atrod kādu izmirkušu koku ko pagrauzt. Saprotu, ka ar tādu netīru un nedaudz arī smakojošu mošķi atpakaļ uz patversmi nebūtu labi doties, tāpēc turpinām mūsu pastaigu ar domu – atrast kādu tīrāku ūdenskrātuvi, kurā Reksam pamērcēties.

Ejam, ejam, sadzirdu ielas tuvumu un domāju, ka tad jau būsim iznākuši uz Juglas ielas, tad jau zināšu, kur meklēt ūdeni – jāaiziet tik veco pastaigu maršrutā! Bet nekā – iznākam uz kādas svešas ielas. Nu nekas, gan jau būs labi, šķērsojam to un dodamies nākamajā mežā. Tas brīžiem kļūst neomulīgs, redzu turpināmies to pašu melno upīti (vai grāvi), kurai meža biezoknī blakus atrodas arī pāris privātmājas.

Pēkšņi atkal sadzirdu kādas ielas tuvumu un sāku nojaust, kur aptuveni atrodamies. Manas nojautas nav mani pievīlušas, iznākam pie satiksmes apļa, kur krustojas Juglas un Biķernieku iela. Nu es zinu, kur esam un zinu arī, kur suni nomazgāt – turpat ir viena baznīca, pie kuras tek viena maza upīte. Aizejam, pagaidām, kamēr jaunieši izspēlēsies pa ūdeni un tad palaižu Reksu. Lielāku laimi viņam laikam nevajadzēja – suns lēkāja, ķēra kaut ko neredzamu plūstošajā un čalojošajā ūdenī, kas nebija dziļāks par 40 cm. Tik priecīgu zvēru sen nebiju redzējusi, nolēmu, ka iepriekšējā dzīvē viņš varētu būt bijis ūdrs! 🙂

Kad Rex bija tīrs, ar lielām grūtībām izvilku viņu no upītes laukā, lai dotos māju virzienā, vēl vairākas reizes dabūju pacīnīties, kad viņš gribēja atgriezties savā laimes zemē! Mana garākā pastaiga patversmes apmeklējumu vēsturē – nostaigājām vairāk nekā divas stundas un nogājām aptuveni 8 km.

Kopsavilkums par Reksu – aktīvs, jautrs un ūdeni mīlošs suns. Mīlīgs ar cilvēkiem, labprāt nolaizīs ģīmi, ja to ļausiet. Saimniekiem gan būtu jābūt tādiem, kas iemācīs elementāro pieklājību un tādiem, kuriem ir savs ezers vai vismaz dīķis vai baseins, tad Reksam nekas netrūks! 🙂

Atdevusi Reksu, palūdzu, lai mani palaiž apciemot arī ņaudošos patversmes iemītniekus, tie Juglā izmitināti pa divām istabām – katrā istabā pa vienam supermīļumam – vienā tas ir runcis Tobiass, kurš ienākot sagaida jau pie pašām durvīm, tā ka jāuzmanās, lai neizšmauc laukā, un otrā – trīskrāsaina, garspalvaina kaķenīte, kura uzlīda man uz pleca un jutās tur ļoti labi. Visi sastaptie kaķi ir komunikabli, kas man šķiet nepierasti, jo pati uz laiku mājās esmu izmitinājusi pāris ne pašus draudzīgākos kaķu dzimtas pārstāvjus. 🙂

Plašāk par šiem un citiem pieejamajiem suņiem: http://patversme.lv/category/pieejamie-suni/

Advertisements

One response to this post.

  1. Posted by Astrīda on maijs 10, 2012 at 21:02

    Sirsnīgs un jauks pastaigas atstāts. Mēs patversmē, iedodami kādam pastaigai suni, pat nenojaušam, ka ir arī šādi interesanti piedzīvojumi. Super! Tas jau tieši šiem cietumnieciņiem ir vajadzīgs!

    Atbildēt

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: