Tiem, kuri savus radiniekus nodos veco ļaužu pansionātā

Kādu dienu uz mūsu patversmi piezvanīja sirmgalve: viņa drīz ejot pansionātā, kaķi līdzi ņemt nevar, vai, lūdzu, var uzņemt patversmē. Tā kā vecmāmuļa vēl pāris nedēļas taisījās dzīvoties pa māju, bet patversmē nebija brīvu vietu, kā arī problēmas radīja aizbraukšana kaķim pakaļ, vienojāmies: kaķi paņemsim, vien nedaudz vēlāk. Kad nu viss sakrita, lai kaķim varētu braukt pakaļ, piezvanot uzzināju: tante jau pansionātā, bet kaķis… iemidzināts.

Lolita Roze, “Labo māju” galvenā administratore

Pajaunas sievietes balss telefona klausulē vēl moralizēja: “Jūs tik ilgi likāt gaidīt, nebraucāt viņam pakaļ, ka nekas cits neatlika, kā aizvest uz klīniku.” Vedēja bija šī sieviete – radiniece, kas jau ērti bija iekārtojusies sirmgalves mājvietā. Jautāta, kāpēc tad uz patversmi nevarēja kaķi atvest, – palīdzēt tantei, kura mums teica, ka pati nespēj atvest un ka viņai neviena nav, kam palūgt, – toties uz klīniku iemidzināt varēja atvest gan, jaunā sieviete ciniski nosmējās: “Iešu ķēpāties, pie jums cauri visai Rīgai jābrauc, bet klīnika pāri ielai”…

Šis gadījums man neiziet un neiziet no prāta. Ik reizi, to atceroties, sirds sāpēs sažņaudzas. Sirmgalve nebija paģēroši uzstājusi uzņemt patversmē viņas kaķi, kā to bezkaunīgi mēdz darīt lielākais vairums dzīvnieku īpašnieku, kas dažādu apsvērumu dēļ no četrkājiem vēlas atbrīvoties.Vecmāmuļa tikai klusi palūdza un raudāja. Un es apsolīju uzņemt. Mierināju, lai neuztraucas. Un nepaguvu.

Jā, es vainoju sevi, ka neatradu laiku jau tā pārslogotajā ikdienā, ka nespēju “uz sitiena” sagrabināt to sasodīto naudu, par ko ieliet degvielu, ka neatradu nevienu citu, kurš būtu palīdzējis kaķi atvest. Es vainoju sevi, jo sirmgalvei ar tik smagu sirdi nācās aiziet uz pansionātu – aiziet turp, kur vairs nav savas dzīves, ir tikai ceļš pretim nekurienei svešinieku ielokā, bez radnieciskas dvēselītes līdzās..

Rakstu par to nevis tāpēc, lai savas sāpes un kaunu tā vienkārši norakstītu. Arī piedošanu šai sirmgalvei es izlūgties nevaru… Rakstu, lai varbūt citiem radiniekiem, kas arī savas vecmāmiņas, mammas, sievasmātes, vīramātes, tantes ievietos pansionātos – lai Jums tomēr atrastos tik daudz laika, kas nepieciešams sirmgalvju dzīvnieku nogādāšanai līdz patversmēm. Par Jums atstātajiem dzīvokļiem, mājām, īpašumiem taču tik daudz var veco cilvēku labā izdarīt, lai viņiem, aizejot uz dzīvi pretim nekam, līdzi vēl neiet sirdssāpes par uz ielas izmestajiem, tukšās mājās pamestajiem vai klīnikās iemidzinātajiem mājdzīvniekiem.

Advertisements

3 responses to this post.

  1. Posted by Diāna on jūnijs 28, 2012 at 09:20

    Lieliski uzrakstīts, tiešām aizkustinoši. Cerēsim, ka cilvēki kļūs atbildīgāki pret saviem un citu mājdzīvniekiem, jo katrs no tiem taču ir kā vēl viens ģimenes loceklis par ko pienācīgi jārūpējas.

    Atbildēt

  2. Tādā pasaulē dzīvojam, kur dzīvnieki ir īpašums. Un ar īpašumu saimnieks var izdarīties ļoti plaši – tajā skaitā nogalināt bez īpašiem paskaidrojumiem. Ja gribas, var nopirkt pēc tam vietā citu dzīvnieku, kas ir atbilstošākā krāsā vai vecumā. Vai tādas šķirnes, kā bērniem gribas.

    Problēma ir milzīga – tas kā attiecamies pret ”pārtikas” dzīvniekiem, ko neskaitāmos daudzumos ik dienas izmanto un nogalina, daudz neatšķiras no tā, ko drīkst darīt un dara ar ”neproduktīvajiem” dzīvniekiem, ko dara ar zoodārzu ”pārpalikumiem”, ar kažokainajiem roņiem, ar vairs nederīgajiem sporta zirgiem un ar kaķiem vai suņiem, ko tur kā mīluļus utt. Šīs problēmas ir jāskata kopā – mēs netiksim īsti galā ne ar vienu no aspektiem, kamēr dzīvnieku turēšana īpašumā un lietošana sadzīvē skaitīsies normāla un atbalstāma lieta.

    Atbildēt

  3. Posted by gedimins on novembris 26, 2012 at 06:14

    ,,cilvēka glābšana notiek caur dzīvnieku,, [nez.autor.] kamēr līdzcietības īstā jēga nav saprotama – nebūs arī laba veselība [makss heindels] -lasiet viņa grāmatas. ,,darīsiet labu – jums sekos labais. ja sliktu – sekos sliktais [jaunderība] viss ir vienkārši, tomēr cik daudzi par to pat nepadomā!!! mēs esam dzīvniekiem lieli parādnieki un mums būtu jābūt viņu aizstāvjiem, tai vietā mēs esam viņu slepkavas [m. heindels]… un pat spīdzinātāji!!! vai varam cerēt, ka vētras neplēsīs nost mūsu māju jumtus? ,,ja kādreiz tu iesēji dadzīša sēklas – kāpēc par āboliem veltīgi sapņo? [kabīrs, indija] heinela tulkotājs gedimins

    Atbildēt

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: